Tēls parādās, bet atkal izplēn gaisā,starp lietus lāsēm, atkal parādās un izplēn. Tikai patiesi draugi neizzūd. Tāpēc es uzticos lietum.
pirmdiena, 2011. gada 13. jūnijs
The time is running out.
Kāpēc vējš uz mani kliedz ? Kāpēc saule žilbina manas acis? Kāpēc tā dedzina manu ādu ? Kāpēc zeme zem kājām grīļojas? Bet kāpēc tieši lietus lāses, kurām būtu jāspiež mani pie zemes, ceļ mani augstāk, ceļ mani spārnos? Tie nekļūst slapji un smagi. Tie viegli vēzējas un zina, ka šajā pasaulē ir kāds tik pat savāds , citādāks, un varbūt nedaudz nepareizs, kā es, bet radīts tieši man un nevienam citam.
