Cold breathing.

Soļi rit, zem kājām gurkst sniegs. gurkt, gurkt . es jūtu kā sasalst seja.es jūtu kā vēsums asmeņa asumā traucas pa maniem vaigiem kā pa zirnekļtīkla pavedieniem. sāp. ļoti sāp. lūdzu, novāc savas smailās kājas, zirnekli, tu tāds ! 

Es elpoju viegli, viegli, balta migla pārklāj manu seju. Tu mani neredzi ? Vaii ne ? . Es slēpjos. neviens mani nevar un nedrīkst redzēt. 

Trīcēt un trīcēt . Man apnicis. Es sapņoju kā iegrimstu dūnās, kā iegrimstu Tur, no kurienes nāk siltums. Karstumu un vēlreiz karstumu. Iegrimt un aizmigt, un sapņot. atkal sapņot un atcerēties, atkal Tur atgriezties. Cerēt, ka varbūt liktenis noliks kārtis manā priekšā un teiks - aiziet! Tas ir tavs laiks. Tavs iznāciens.Tomēr tik grūti atcerēties. gandrīz vai neiespējami. bet es taču gaidu to mirkli, kad atkal redzēšu to sapni un nu jau ieskatīšos un atcerēšos uz mūžiem. bet es zinu un jūtu, ka kāds manī to atceras. atceras un neļaujas atklāt. neļaujas. tāds ir tas spēks. patiesais spēks, patiesās likteņa kārtis. 

mozaīkas gabaliņi krīt no debesīm.

es dzirdu tik pazīstamus trokšņus. bet tik sen nedzirdētus. sirds ar savām maigi asiņainām rokām satver mani. elpa aizraujas, telpa satumst, troksnis pāriet viegli sīcošā melodijā. un telpā atkal aust gaisma, troksnis pāriet tajā pašā ritmiskajā gaitā, es atkal varu elpot. viens moments. viens moments kā izrauts no apziņas un no dzīves. bet tomēr es to lieliski atceros. un pat vel vairāk.
 -Bet kas tad Tas īsti bija ? Kāpēc Viņa tā rīkojās? 
un tad es palūkojos. es maigi pavērsu acu skatienu uz augšu. un es. un es ieraudzīju. es tik tiešam to spēju redzēt. lietus. tas bija tikai lietus. lāses, kas ritmiski sitās logā. nez ko viņas vēlas. mani ? vai viņas vēlas ielauzties un izvilināt mani? viņas to patiešām spētu, jo tās mani pašlaik pārņem. es jūtu, ko vairāk. tās nav tikai lāses. Tas ir rudens. 

es izeju ārā. es speru soli unn. un laikam es tikai tagad pamodos. pirmo reizi šai rudenī. un mani pārņem skumjas. tik daudz cerību un vēlmju tiek samītas zemē. tās trūd. tās nekad vairs neuzcelsies. nekad. neviens tās nedzird kliedzam : '' Palīgā, es mirstu, nepaej garām."  varbūt tā bija tava cerība un tu to samini ar smalkiem augstpapēžu zābakiem. Es jūtos tik pamesta. dūmakaina migla slīd man garām un čukst.bet es negribu klausīties, jo tā raud. es negribu vairs dzirdēt bezcerību un sāpes. es negribu. pietiek. 
maigi skarba švīkoņa patraucās garām kā mirusi dvēsele. un man palika auksti. es jūtu kā katrs matiņš tiecas pretī saulei, bet nespēj to sajust. tie sniedzas un spiedz kaut ko man tik ļoti nesaprotamā valodā. bet es vienalga saprotu. es zinu jo es arī nejūtu sauli. tā satīta šajā pelēkajā segā. tā guļ. un neviens nezina, cik ilgi. kāpēc vienā brīdī pasaule var būt tik gaiša un dzīvespriecīga, bet citu brīdi tik drūma un bezcerības pilna. tik pelēka, ka liekas, ka tā brūk, mozaīkas gabaliņi krīt no debesīm. 


kaut mēs visi neredzētu. jo viena un tā pati sajūta var vēstīt tik bezgalīgi daudz. kā šoreiz, kamēr neuzzināju, ka šie harmoniskie, melodiskie trokšņi ir uz pamata tam, ka pasaule brūk un jūk. kaut varētu visu tikai sajust. fantazēt un iedomāties. dzīvot savā ideālajā iedomu pasaulē un neredzēt. acis ir kā sods. tās rāda par daudz taisnības un reālistiskuma. 

Nē, es gribu staigāt visdziļākajā aklumā un smaidīt. es gribu gulēt aklā mierā un sapņot. sapņot par Tevi un Mani un par Mums, par Jums, par Viņu un Viņiem . Aklam būt un laimīgam dzīvot...Es vienkārši negribu redzēt tevi raudam. kaut vai tu neraudi. tevi piespiedīs. lietus. tā šajā gadalaikā pieņemts. jāraud. 

Tiesa.

NU, jā, vispār es saku - CEPURI NOST 11ie!! Lai vai cik sūdīga bija sajūta un nedaudz pakaļ skraidīja jēlu olu smaka, viss bija ļoti oriģināls un labi izdomāts. Es nezinu, vai tā spētu izdomāt, bet to jau redzēsim nākamgad... (devil) muhahahaah... (devil)
Tātad, zosu gājiens, no 2. stāva līdz sporta zālei. (vēl tgd kājas ļenganas ) , ola zeķubiksē uz galvas ( nu tas lkm tāds standarts, olas visur un vienmēr būs) , kūleņi pa olām un lkm, ka Fairy, cik es dzirdēju.. aa, nu jaa, un vēl tā cietā rupjmaize ar speķi un rūgto ūdeni.. vispār, ja jau varēja tikai pusi ēst, tad nevajadzēja dot visu . .. nu, man koņčas atrašana netīrajos makaronos nebija pretīga, jo koņču labi redzēju, bija pašā augšā tikpat kā, kur jau  pirms manis bariņš bija bāzis savas guašu netīrās sejas. ( jā, mums taču uz sejas bija restes no guašām :D ) , un "gurķīš" dzēriens ( taa vsm man sākumā likās :D ) bet tā vsp bija limonāde, es varētu dzert un dzert, ja vien pa vidu nepeldētu sardele.. ( ai, kā neapskaužu to, kam viņa bija jāapēd :D ), nu, tas ar bumbu - tā, nekas tāds..bet toties superoriģināli man likās urbis ar kečupu, nezinu, kas tur notika, bet es jutu, kā kečups lido man virsū.. :D
 Mūsu pierādījumus gan neviens īsti neņēma vērā, lkm nebija lielas jēgas, kko darīt :D :D :D
bēet, paldies par gardo kliņģeri un iesvētībām !!! ... man patika .  jā.. dīvaini tā teikt, bet patika.. riktīgs nesiens.


piespriesti vēl 3 gadi !

Gribu. Gribu. Gribu Tevi, Māksla Mīļā!

Gribu taisīt baigo mākslu. Gribu mākslu. Gribu baigo mākslu ! Saule šodien labvēlīga. Nenokavēt. Vakars pārāk ātri pienāk. Nedomāt. Darīt. Spēt laikā visu spēt. Objektīvs. Acs. Redzējums. Stari. Māksla. Tu mani baro. Tu mani iedvesmo. Dzīvo. Radi. Iedvesmo !

Slapjš un bezcerīgs Tas Laiks.

Vai tiešām būs tik slikti ? Vai jāpadodas? Es nezinu. Gada sākums vnk liekas graujoši auksts. Nekāda siltuma. Tikai vēsas, nesaudzējošas lietus lāses aiz krekla. Smiekli bālā miglā tīti. Sejas kā dūmos ietītas un pelēcīgu akvareļu izpludinātas. Tas ir kā stāvēt uz adatas, cik tad trūkst, lai smagās, pārgudrās zināšanu grāmatas nepalaistu pretim vējam .... un kā lai raksta par skaisto, ja apkārt ir tikai bezcerība un drūmums.. neglīti... tas nav skaistuma ideāls.. ir jānokļūst miljardiem tālu savās domās, lai to uzmeklētu...

Bet tas ir mans gribasspēks un šo kauju ir jāizcīna. Ir kritieni, ir uzbrukumi... un.... un ... stiprākais izdzīvos.

Es izdzīvošu. Es. Tā runā mans Gribasspēks. Paldies viņam, ka neļauj man krist bezcerības peļķē. Paldies.