Cold breathing.

Soļi rit, zem kājām gurkst sniegs. gurkt, gurkt . es jūtu kā sasalst seja.es jūtu kā vēsums asmeņa asumā traucas pa maniem vaigiem kā pa zirnekļtīkla pavedieniem. sāp. ļoti sāp. lūdzu, novāc savas smailās kājas, zirnekli, tu tāds ! 

Es elpoju viegli, viegli, balta migla pārklāj manu seju. Tu mani neredzi ? Vaii ne ? . Es slēpjos. neviens mani nevar un nedrīkst redzēt. 

Trīcēt un trīcēt . Man apnicis. Es sapņoju kā iegrimstu dūnās, kā iegrimstu Tur, no kurienes nāk siltums. Karstumu un vēlreiz karstumu. Iegrimt un aizmigt, un sapņot. atkal sapņot un atcerēties, atkal Tur atgriezties. Cerēt, ka varbūt liktenis noliks kārtis manā priekšā un teiks - aiziet! Tas ir tavs laiks. Tavs iznāciens.Tomēr tik grūti atcerēties. gandrīz vai neiespējami. bet es taču gaidu to mirkli, kad atkal redzēšu to sapni un nu jau ieskatīšos un atcerēšos uz mūžiem. bet es zinu un jūtu, ka kāds manī to atceras. atceras un neļaujas atklāt. neļaujas. tāds ir tas spēks. patiesais spēks, patiesās likteņa kārtis. 

mozaīkas gabaliņi krīt no debesīm.

es dzirdu tik pazīstamus trokšņus. bet tik sen nedzirdētus. sirds ar savām maigi asiņainām rokām satver mani. elpa aizraujas, telpa satumst, troksnis pāriet viegli sīcošā melodijā. un telpā atkal aust gaisma, troksnis pāriet tajā pašā ritmiskajā gaitā, es atkal varu elpot. viens moments. viens moments kā izrauts no apziņas un no dzīves. bet tomēr es to lieliski atceros. un pat vel vairāk.
 -Bet kas tad Tas īsti bija ? Kāpēc Viņa tā rīkojās? 
un tad es palūkojos. es maigi pavērsu acu skatienu uz augšu. un es. un es ieraudzīju. es tik tiešam to spēju redzēt. lietus. tas bija tikai lietus. lāses, kas ritmiski sitās logā. nez ko viņas vēlas. mani ? vai viņas vēlas ielauzties un izvilināt mani? viņas to patiešām spētu, jo tās mani pašlaik pārņem. es jūtu, ko vairāk. tās nav tikai lāses. Tas ir rudens. 

es izeju ārā. es speru soli unn. un laikam es tikai tagad pamodos. pirmo reizi šai rudenī. un mani pārņem skumjas. tik daudz cerību un vēlmju tiek samītas zemē. tās trūd. tās nekad vairs neuzcelsies. nekad. neviens tās nedzird kliedzam : '' Palīgā, es mirstu, nepaej garām."  varbūt tā bija tava cerība un tu to samini ar smalkiem augstpapēžu zābakiem. Es jūtos tik pamesta. dūmakaina migla slīd man garām un čukst.bet es negribu klausīties, jo tā raud. es negribu vairs dzirdēt bezcerību un sāpes. es negribu. pietiek. 
maigi skarba švīkoņa patraucās garām kā mirusi dvēsele. un man palika auksti. es jūtu kā katrs matiņš tiecas pretī saulei, bet nespēj to sajust. tie sniedzas un spiedz kaut ko man tik ļoti nesaprotamā valodā. bet es vienalga saprotu. es zinu jo es arī nejūtu sauli. tā satīta šajā pelēkajā segā. tā guļ. un neviens nezina, cik ilgi. kāpēc vienā brīdī pasaule var būt tik gaiša un dzīvespriecīga, bet citu brīdi tik drūma un bezcerības pilna. tik pelēka, ka liekas, ka tā brūk, mozaīkas gabaliņi krīt no debesīm. 


kaut mēs visi neredzētu. jo viena un tā pati sajūta var vēstīt tik bezgalīgi daudz. kā šoreiz, kamēr neuzzināju, ka šie harmoniskie, melodiskie trokšņi ir uz pamata tam, ka pasaule brūk un jūk. kaut varētu visu tikai sajust. fantazēt un iedomāties. dzīvot savā ideālajā iedomu pasaulē un neredzēt. acis ir kā sods. tās rāda par daudz taisnības un reālistiskuma. 

Nē, es gribu staigāt visdziļākajā aklumā un smaidīt. es gribu gulēt aklā mierā un sapņot. sapņot par Tevi un Mani un par Mums, par Jums, par Viņu un Viņiem . Aklam būt un laimīgam dzīvot...Es vienkārši negribu redzēt tevi raudam. kaut vai tu neraudi. tevi piespiedīs. lietus. tā šajā gadalaikā pieņemts. jāraud.