Visas pasaules gudrākie prāti mēģina atpiņķerēt vissarežģītākos pinekļus, bet kur paliek dzīves sīkumi? Man, piemēram, tie ir svarīgāki. Kamēr viņi prāto, kāpēc tas ir tas un šitas ir šitas, es nezinu pat kā pareizi aizšņorēt kurpju šņores . (tikai idejiski, tā nav, ka nemāku) . Ar to es vienkārši gribu pateikt, ka dzīve istenībā ir viegla, ja dzīvojam pa virsu, bet nē, mums tā ir jāsarežģī un jārada sev liekas problēmas. Un tad visi bļauj - cik man slikti, kā man neveicas! Kāpēc? Es pateikšu kāpēc . Cilvēks ir sasodīti - atvainojos visiem šīs sugas pārstāvjiem - ''stulba jeb stūrgalvīga radība''. Mums vajag karus, kautiņus, problēmas. Tā ir kā sarkanā pašiznīcināšanās poga. Ei, cilvēki! Mēs paši sevi galinam! Viss sākas no Tevis paša. Arī no manis tai skaitā. Tāpēc arī aizdomājos par šo visu. Kaut kas ir jāmaina. Attieksme, galvenokārt. Pašcieņa. ( bet ne tik liela, lai tā novestu līdz karam :D )
- Es iedzeru laimes serumu un sāku bez iemesla priecāties par dzīvi........ -
