Šis bija viens skaists vakars. Devos beidzot tiešām normālā braucienā ar riteni.Pēc pāris metriem jau jūtu kājās tādu kā piepūli. Nu nav pierasts, nav taču. Bet nekas, pēc pāris reizēm, palielinot laiku, gan jau būs tīri labi.
Nolēmu pieveikt mērķi - līdz būdiņai, līdz upei. Un tur arī liktenīgi paliku. Paliku, jo pavērās brīnišķīgs skats uz upi. Vēl tāds ideāls laiks, kad nav ne par karstu, ne par vēsu. Un var vērot saulrietu. Tas brīnišķīgi atspīdēja upes straumēs. Upe bija krietni pacēlusi arī līmeni. Straumes pret dažādiem šķēršļiem pat veidoja melodijas, un, protams, arī dejas - dažādus virpulīšus un vilnīšus. Tad otrā krastā dzirdēju troksni. Tā kā zivis, kad lec. Un jā, no informācijas avota - tēta- uzzināju, ka šajā laikā zivis tiešām lec, bet vairāk kā par plunkši neko nedzirdēju un arī neredzēju (diemžēl, jo būtu bjis grandiozs skats- redzēt kā zivs izlec no ūdens tieši saulrieta staros - mmm) . Protams, arī ne tik jauki momenti - straume nesa arī izmestas pudeles . ..
Tā nu, domāju, ka putnu skaistās čivināšanas un dabas jaukās smaržas būs pietiekami , varu doties atpakaļ. Kājas jau bija atpūtušās, tan nav labi, jo vajag lielāku un nepārtrauktāku slodzīti kājām, lai pierastu pie braukšanas.
Bet nu, iesāku braukt ātri, bet tad protams atkal ko burvīgu ieraudzīju (un tā visu laiku, ne ? :D). Tas man lika samazināt ātrumu un braukt tādā kā ''slow mošenā'' (nu, to jau tikai tā var iedomāties, dzīvē nekad nesanāk), tik skaisti bija apspīdēts mežs, nu tik , nu tik....! ( Ā!) un saule acīs iespīd, nu, tas bija vienkārši prēmijas vērts moments !
Ar draugiem protams ir forši braukt ar riteņiem, bet tad nevar izbaudīt apkārtni tik spēcīgi. Nē, nu, protams, ja nav priekšā kāds ''niagara waterfalls'' vai ''grand canyons'' Vispār pati riteņbraukšana un traukšanās pretim vējam dod emocionālu atpūtu un spēku darboties, kā arī laiku apdomāties ...un savākties ... ^^
