You have all the weapons you need.

Everyone has an Angel. A Guardian who watches over us. We can’t know what form they’ll take One day, Old man, Next day, Little girl. But don’t let appearances fool you, They can be as fierce as any dragon. Yet they’re not here to fight our battles. But to whisper from our hearts. Reminding that it’s us. Its everyone of us who holds power over the world we create.

—————————————-

You can deny angels exist, Convince ourselves they can’t be real. But they show up anyway, at strange places and at strange times. They can speak through any character we can imagine. They’ll shout through demons if they have to. Daring us, challenging us to fight.

—————————————-

Who honors those we love for the very life we live? Who sends monsters to kill us. And at the same time, things that will never die. Who teaches us whats real, and how to laugh at lies. Who decides why we live, and what we’ll die to defend. Who trains us, and who holds the key to set us free. It’s you. You have all the weapons you need. Now fight!

Ripoja Jānīts lejā no kalna. domāja kā nu būs.

Man ir tāda sajūta it kā būtu Jaunais gads nevis Jāņi. Kaut kā jauna sākums. nezinu. kā vienmēr atnāku no frizētavas vīlusies.neatceros reizi, kad priecātos. es taču uzticos frizierei. nesaprotu neko. nu jā. un Jāņi atkal mājās. negribu nekur doties. varbūt gribu tikai gulēt. aizmigšu zem zvaigznēm. kkā savādāk vismaz. ai, es nezinu,. domu pilna galva. varbūt vienkārši priecāties. pierast pie visa jaunā .
varbūt mēģināšu blenzt ugunskurā un tur sadedzināt savas ļaunās domas un nelabās atmiņas.
-es eju kaut kur smelties prieku. meklēšu-

chao!

Again. The same.

Es domāju, ka kaut ko uzrakstīšu, bet laikam jau gari nesanāks, jo suns mani velk ārā.
Tātad - es atkal centīšos saņemties, izlīzt no bedres, saposties, savest sevi kārtībā un atkal atsākt dzīvot. Kaut kā citādāk. Ceru, ka atkal vienā momentā tas nepārtrauksies un es neatgriezīšos ierastajā komfortā, kas īstenībā dzīvē rada haosu. ;@
Labi, Marko, es jau eju.

The time is running out.

Kāpēc vējš uz mani kliedz ? Kāpēc saule žilbina manas acis? Kāpēc tā dedzina manu ādu ? Kāpēc zeme zem kājām grīļojas? Bet kāpēc tieši lietus lāses, kurām būtu jāspiež mani pie zemes, ceļ mani augstāk, ceļ mani spārnos? Tie nekļūst slapji un smagi. Tie viegli vēzējas un zina, ka šajā pasaulē ir kāds tik pat savāds , citādāks, un varbūt nedaudz nepareizs, kā es, bet radīts tieši man un nevienam citam. 

Tēls parādās, bet atkal izplēn gaisā,starp lietus lāsēm,  atkal parādās un izplēn. Tikai patiesi draugi neizzūd. Tāpēc es uzticos lietum.  

Nostalgia.

Mani piemeklējusi neliela nostaļģija. Izlaidumi, visur izlaidumi. Katu gadu viens un tas pats. Bet man iepriekšgad ar tas pats trakums bija. Un tā es mēģināju ielīst savā kleitā. Tā knapi, knapi sanāca. Bet tā jau viens un tas pats - izsauc un apsveic, izsauc un apsveic.
Bet viņiem tas ir svarīgs moments . Es saprotu.
2 gadi un atkal man izlaidums. Cik ātri iet laiks. Mūsu ielā pēdējais izlaidums 9. klasē. Ahhh. .

Go forward!

Feeling sick and tired, but whatevā I have to go forward. 

 ''Rock that city alright

We’re gonna make that energy movin’
In your head
We’re gonna act real silly tonight
We’re gonna make this city go!YEAH!''

YEĀĀH!!!!!!!!!